Man līdz sirds dziļumiem pietrūkst kāda cilvēka, kurš gadiem ilgi vēlējās atkal būt manā dzīvē, bet man tobrīd bija citas domas un darbi prātā, galvenokārt - studijas.. tagad, kad laiks rit uz priekšu mazliet lēnāk, man ir iespēja atskatīties pagātnē, visu mierīgi apdomāt un izvērtēt. Ir tā, ka pietrūkst. Ellīgi pietrūkst, bet atpakaļceļa vairs nav. Cilvēki mēdz teikt, ka nekad nav par vēlu, bet man šķiet, ka šoreiz ir. Un tas tik neizsakāmi sāp. Nespēju noticēt, kā jūtas var tik ilgi saglabāties.