Ciemojoties pie tēta, kad tur ir arī viņa jaunā dzīvesbiedrene (starp citu, 40-gadnieku krīzes prototipam tētis īsti neatbilst, jo tā sieviete ir viņa vecumā, pie tam jaunības mīlestība), ļoti spilgti redzu, kā tētis ir mainījies. Kļuvis daudz mierīgāks, iecietīgāks, saprotošāks un, kas pats galvenais, laimīgāks. Reti kad viņu redzēju laimīgu, kamēr viņi ar mammu bija precējušies. Lai vai cik ļoti sākotnēji dusmojos un pārdzīvoju par visu, kas toreiz, pirms pāris gadiem notika ģimenē, tagad redzu, ka tas ir devis iespēju vismaz tētim kļūt laimīgam un gūt piepildījumu dzīvē. Par mammu vēl īstas skaidrības nav, bet viņa pa šo laiku ir daudz ko jaunu mācījusies, dažādos kursos gājusi, ieguvusi ļoti interesantas zināšanas, pilnveidojusi sevi. Skatos, arī uz kādu randiņu aiziet, grib būt skaistāka. Ir cerība, ka arī viņai viss būs kārtībā.

Tikai mazliet žēl, ka man nebija iespēja augt tādā īsti saskanīgā, priecīgā ģimenē, bet paldies par skaistajām atmiņām, kas man saglabājušās. Un par māsu paldies :)