klausos to, ko man varbūt nemaz vairs nevajadzētu klausīties, bet citādi nevaru, ne-va-ru. un ir tieši tā, kā toreiz domēju.. brīdī, kad viss tiks izteikts vārdos un nebūs vairs vien slepeni skatieni, viss sabruks sīkās drumslās.

nepatīkami domāt par to, ka (..) un nezinu, kas vispār būs. vai varēšu iet, skatīties, klausīties un priecāties.. laikam būs citas asaras acīs, ne vairs tās - laimīgās.

sūdi vagā, tā es jums teikšu, mīļie.

Manas mājas ir tur, kur skan Mt. Zion. Manas mājas ir visur, ja vien līdzi ir mūzikas atskaņotājs un šīs skaņas. Viss iet caur kauliem, katra nots, takts, viss, viss, pāri nepaliek nekas..

Joprojām, ja stipri aizžmiedzu acis, tā ka zvaigznes dejo izplatījumā, spēju atsaukt atmiņā to koncertu.. ja pasaulē pastāv kas tāds, ko var saukt par perfekciju, tad tovakar, 2008. gada 8. oktobrī Grīvas mēbelēs - jā, tā bija perfekcija... tā bija lieliskākā dāvana, ko saņēmu savā dzimšanas dienā, mazuliet skumstu, ka šogad nekā tāda nebūs, tomēr jūtu dziļu pateicību, ka man bija dota iespēja tur būt un JUST, JUST, JUST. pasaules sirdspukstus..