13 August 2008 @ 11:59 pm
 
Kad biju pavisam maza, uztraucos par jokainām lietām, lūdzu Dieviņu par to, kas man tagad liekas pašai vienkārši atrisināms. Un, ja ne atrisināms, tad viegli saprotams un uzveicams ar savu attieksmi.

Bet, kad tā padomā.. droši vien joprojām uztraucos par muļķīgām lietām, jūtu, ka pārāk bieži man ir svarīgs CITU viedoklis. Vislabāk un brīvāk es jūtos tad, kad aizmirstu un aizmirstos. Maz, pagalam maz to brīžu..

Mazliet šķiet, ka degradējos. Nepilnveidoju sevi vairs, neinteresējos par jaunāko literatūru, bibliotēku apmeklēju reizi mēnesī, lai ar lielu nokavēšanos atdotu grāmatas, kuras tā arī neesmu pat sākusi lasīt. Man ir milzīgs kauns pašai no sevis.

Pietiek pīkstēt, iešu slīgt savos spilvenos.