Atlicis vairs tikai mēnesis. Mēnesis, lai izdarītu miljons darbu, nemaz neskaitot somu sakravāšanu un dzīvokļa iztīrīšanu. Pēc tam, uz redzēšanos — tiksimies vien ap Ziemassvētku laiku.
Vispār ar kaatru dienu arvien divaināk ap dūšu paliek. Pat nevajag iedomāties par diametrāli atšķirīgajiem darba uzdevumiem, kuri mani piemeklēs jau sākot ar 1. septembri. Patīk domāt, ka ar tiem tikšu galā. Dīvainākais ir tas, ka pēkšņi sevī esmu atklājis kaut ko līdzīgu Tēvzemes mīlestībai/patriotismam. Tiesa, mierinu sevi ar domu, ka šīs jūtas stimulē apziņa, ka būšu šķirts no tiem ļaudīm, kuri, ikdienā viņus satiekot, dāvā zināmu devu dzīvesprieka, optimisma, mazbikiņ laimes un, protams, arī dusmas.
Mierinu gan sevi ar domu, ka iedzimtais kautrīgums neradīs pārāk lielus šķēršļus cienīgu "aizvietotāju" sameklēšanai, tomēr tāds nemiriņš urda...
Nē, protams, ir arī baltās puses visā šajā pasākumā, Lieku lielas cerības uz to, ka spēšu apgūt jaunu valodu, iegūt jaunas zināšanas un kontaktus. Galu galā arī ceļošana no nākamo divu gadu dzīvesvietas būs daudz ērtāka un, kas nav mazsvarīgi, arī lētāka.
Mja, līgums par dzīvokļa īri jau parakstīts. Tajā īsajā nedēļā pirms aktīvā darba uzsākšanas atliks vien iekārtot to, lielāko vērību pievēršot virtuvei.
Current Mood: contemplative