fu*k love

pēdējo divu mēnešu laikā esmu pārtraukusi jebkādus kontaktus ar četriem sev svarīgiem cilvēkiem. divi no tiem ir ģimenes locekļi. visu laiku stāstu, ka es ne pie kā neesmu vainīga, jo uz to norāda nevis egoisma iezīmes, bet gan vispārpieņemtā loģika. un ja no manas dzīves sāk pazust tik svarīgi cilvēki, kas bijuši blakus tik ilgi, jāsāk baidīties par to, kas vispār šeit ir patstāvīgs. man ir tik sasodīti skumji (Saurij, šeit ir īstā vieta, lai Tu sāktu mani lamāt par īmō). uz jautājumu "kāpēc tas notiek?" rodas divas diametrāli pretējas atbildes - vai nu es beidzot sāku atbrīvoties no visa liekā savā dzīvē vai arī es visu esmu sačakarējusi tik pamatīgi, ka pati vien esmu vainīga.
viss notiek pārāk ātri un es nespēju izsekot līdz.
un vēl mani māc vainas izjūta par to, ka es dusmojos uz cilvēkiem. jo nevar taču vainot cilvēku pie viņa neesošajām jūtām.