fu*k love

nesaprotu, kāpēc cilvēki pašnāvību uztver tik teatrāli. nereti lēkšana no debesskrāpjiem, tiltiem vai visāda citāda veida augstumiem tiek uzskatīta pat par skaistu. lidošana, brīvības sajūta un blā blā. es gan, šķiet, to nespētu izbaudīt, jo esmu kritusi no dažādiem augstumiem un zinu, ka tas krišanas brīdis ir ļoti, ļoti īss un pēc tam seko krietna daļa sāpju. galvai cauri izšaujās miljoniem domu, bet neviena nav "cik skaisti" kontekstā.  var jau būt, ka neesmu pietiekami poētiska vai romantiska (thanks god), bet tiešām nesaprotu, kā var atrast ko skaistu paliekošajā cilvēka pļekā, ko sētniekam jācenšas izberzt vēl vairākas dienas pēc "brīnumainā" notikuma.
vinīgi, man ir viena beibe, kurai ļoti patīk cilvēku iekšas un visādi citādi pretīgi skati.