fu*k love

kad biju sīkāka, mani nomāca visādas eksistenciāls domas. bija sava dzīves filozofija, bija viedoklis par visu un visiem, skaidri zināju, ko no dzīves vēlos un kā to paņemt. tagad es vairs nedomāju par lietām, par ko vajadzētu domāt, skaļi smejos, kad piemeklē nelaimes un vienkārši priecājos par to, kā dzīve mētājas ar vidējiem pirkstiem.
nevaru saprast - esmu izaugusi un sākusi mīlēt dzīvošanu kā tādu vai vienkārši pazaudējusi to lielo daļu sevis un kļuvusi sekla.

jā, es pavisam noteikti saprotu, ka visas lietas savā dzīvē esmu izvēlējusies es pati. es saprotu, ka pašai jāuzņemas atbildība par to, kas es esmu un kāpēc daru to, ko daru. bet visādi notikumi manā dzīvē ir pierādījuši to, ka cilvēki, kurus es satieku, man bija jāsatiek. arī tad, ja tas notiek pēc vairākām nedēļām vai gadiem. atduros pret to, ko, it kā izdarot apzinātu izvēli, skaidri un gaiši nolēmu palaist garām. un tās ir visādas tādas mazas neizskaidrojamas lietiņas, kas pamazām pārvēršas par ļoti lielu manas dzīves daļu. un ir forši.

kafija,skaļa mūzika un kājas uz galda. man tikai gribas būt mājās.

zajebal