fu*k love

manai mājai tuvākās laternas izslēdz precīzi pulkstenis trijos no rīta. tas ir laiks, kad tieši pamazām viss sāk palikt gaišāks un man sāk lēnām mākties virsū miegs. bet ja es pārvaru nogurumu, manī kaut kas atveras un nāk galvā visādas šīzīgas idejas, kuras vajag vai nu pierakstīt vai uzreiz realizēt, jo no rīta tās vairs neatceros. pēdējais "nakts-atvēriens" man, šķiet, bija naktī pirms pēdējā eksāmena, kad nebiju gulējusi gandrīz 24 stundas, - es uztaisīju savu iedvesmas gabaliņu uz sienas. tur es saspraudu daudz visādas bildes un lieteas, kas mani iedvesmo un kaut ko labu atgādina. fotogrāfu darbi, mīļo bildes un visādas citāda blēņas. līdzīga siena man bija arī drūmajos-tīnīšu-laikos-ko-neviens-nekad-nepiemin, taču tagad tajā ir daudz vairāk krāsu un atgādinājumu, cik es esmu forša.

+ manī iekšā sēž mazmazītiņa vainīguma sajūtiņa, ka neievēroju civilizētajiem cilvēkiem raksturīgu dienas ritmu - es guļu tikai pa dienām, naktīs dzinulītis. tā jau ir feini, man pašai vieglāk, tikai traucē tas, ka visi pārējie mājinieki guļ un man ir jāstaigā uz pirkstgaliem & bez mūzikas (auč!).

 joga + meditācija = atziņa "ko, pie velna, es esmu darījusi visu šo laiku?!"