fu*k love

viss par ko es pēdējā laikā spēju rakstīt ir tas, ka es daudz pīpēju, dzeru kafiju, naktīs neguļu un esmu pazaudējusi visas savas uz pavasara brīnumu, kas tuliņ-tuliņ-jau-notiks, liktās cerības. un tad es pārlasu, sajūtos tā, it kā mana dzīve būt šausmīgi garlaicīga, iezīmēju tekstu un uzspiežu "delete". visi mazliet-pat-asprātīgie salīdzinājumi arī pazuduši.
kur pazuda dzinulītis?

ā, viena lieta tomēr gan ir - es beidzot atradu to dziesmu, par kuru kāds senjau prom esošs krāniņveidīgais teica, ka tāda izklausītos es, ja es būtu dziesma. skudriņas pārskrēja.

mani nekad nav aizrāvuši saulrieti. bet, kad saule lec, tas ir vienkārši kaut kas TIK neatkārtojams, ka vot tieši tādu mirkļu dēļ ir vērts palikt šite.