fu*k love

atnāku mājās un, ieraugot trīcošo kaķi, nevaru saprast kas noticis. uz brīdi jau sadomājos, ka koškam atkal kāda paranoja piemetusies tāpat vien, taču, še Tev, Anniņ', (svinīgi atceroties Tedi) - vannasistaba pilnīgi balta!
tā īsti nespēju saprast, kas noticis, bet doma bija, ka augšējie kaimiņi (kas man ļoti tuvi ar savu "prasmīgo" klavierspēli un vaļasprieku urbt kaut ko sienā tieši tad, kad esmu iekāpusi gultā un cenšos aizmigt) kaut ko sastrādājuši. tā nu dodos augšā. pa ceļam satieku mājas apsaimniekotājus un saucu skatīties, kas ar manu vannasistabu notiek. atnāk tāds pavecs krieviņš, pablenž uz trubu un tik pie sevis burkšķ "ņičivo ņipaņimāju". es no sākuma tīri laipni un izmantojot cenzūrai draudzīgus vārdus prasīju, ko man tagad darīt un, ka varbūt tomēr viņi nākošreiz gribētu mani pabrīdināt, lai varu  izvākt savas drēbes, lai pēctam nav jāmet ārā (jo nu viņas tagad izskatās vienk anāli, neticu, ka varēs izmazgāt tur kaut ko). bet šis - "što ja magū ģelaķ?!"
un, vot, tad manai pieklājībai pienāca gals un es iegrūdu viņam, tam lepnajam ideotam, rokās slotu un teicu "savākt savus mēslus!". uz brīdi jau likās, ka viņš piekāpsies, jo mans pēkšņais bargās kundzes imidžš bija diezgan pārliecinošš, bet pēc mirkļa jau biju gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka viņš tuliņ man ar to slotu gāzīs.
viss, protams, beidzās ar to, ka solījās tuliņ atnākt atpakaļ. tas bija pirms 7ām stundām. es vēl joprojām gaidu. bļe.