fu*k love

biju fonofestā. atcerējos, kā man riebjas, ka man tuvi cilvēki mainās. nav svarīgi vai uz "labo" pusi. pietiek ar to, ka viņi mainās, un tas, savukārt, nozīmē, ka viņi vairs nav tādi, kādi man bija tuvi. zinu, ka tas ir egoistiski, zinu, ka jāpriecājas, jāpieņem. laikam jau man gluži vienkārši netīk apzināties, ka "baudīt mirkli" nozīmē baudīt ne tikai savu sajūtu pastāvēšanu konkrētajā mirklī, bet arī ļaušanu šīm sajūtām iet un mainīties.
atcerējos arī iemeslus, kādēļ pēdējā gada laikā visiem dzimumiem (tiesa, lielākoties gan pretējajam) esmu rādijusi vidējo pirkstu. nav vērts. kad zināšu, ka esmu pietiekami humāna, lai ļautu elpot arī tam otram, varbūt nolaidīšu roku, vai vismaz rādīšu šo žestu ar daudz savādāku nozīmi.
ārā nakts. es nespēju aizmigt līdz pulkstens 4riem.