fu*k love
(and be fu*ked by the love)
šībrīža sajūta:
nostaģija +smaidi
skaņas: anathema- better off dead
[Error: Irreparable invalid markup ('<un,>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
šodien man bija daudz laika domām.
šodien es raudāju. visu vakaru klausoties vienu vienīgu dziesmu tā uznāk. un man nebūt nešķiet, ka tas būtu kautkas slikts. es raudāju dēļ Tevis dārgais, tikai dēļ Tevis. Bet tās bija vairāk kā tādas pieķeršanās asaras. nostaļģistikas atmiņas. es Tevi gribētu šeit un tagad un es zinu, ka Tu būtu, ja tikai es pati Tev to atļautu.ar karu dienu arvien vairāk es saprotu, kā Tu man rūpi.
šodien es kūpinaju vīraku. es dievinu to smaržu!
šodien es nonācu mazliet pretrunā ar savi.
šodien es atkārtoti sapratu, ka censdamies palīdzēt, es mēdzu nodarīt arī pāri. gluži kā kad mazam bērnam nokrīt knupītis zemē, māte to nolaiza, cenzdamies netīrumus noņemt. varbūt mums to vajadzētu uzskatīt par augstsirdīgu rīcību, taču patiesībā māte mazulim nemaz nepalīd, tikai atdod arī miljoniem citu baktērīju, kas slēpjas viņas siekalās. paradokss. nē, kādas muļķības, tā ir tikai kārtējā ne īpaši pamanītā lieta.
šodien es centos sev ieskaidrot, ka vārda "es"pārāk biežais lietojums ir slikta stila, nevis egoisma izpausme.
p.s.es laikam tomēr pārāk daudz uzsveru "šodienu". nujau es pārspīlēju savu tieksmi dzīvot mirklim.
pasmejies par mani. drīkst.
<un, starp citu, reizēm es drīkstu likt arī šitik banālas ikonas.man vienalga cik tas saldi un pliekani izskatās.tagad man patīk. un pat Tu nevari izdarīt neko tādu, lai pārstātu patikt.>
šodien es raudāju. visu vakaru klausoties vienu vienīgu dziesmu tā uznāk. un man nebūt nešķiet, ka tas būtu kautkas slikts. es raudāju dēļ Tevis dārgais, tikai dēļ Tevis. Bet tās bija vairāk kā tādas pieķeršanās asaras. nostaļģistikas atmiņas. es Tevi gribētu šeit un tagad un es zinu, ka Tu būtu, ja tikai es pati Tev to atļautu.ar karu dienu arvien vairāk es saprotu, kā Tu man rūpi.
šodien es kūpinaju vīraku. es dievinu to smaržu!
šodien es nonācu mazliet pretrunā ar savi.
šodien es atkārtoti sapratu, ka censdamies palīdzēt, es mēdzu nodarīt arī pāri. gluži kā kad mazam bērnam nokrīt knupītis zemē, māte to nolaiza, cenzdamies netīrumus noņemt. varbūt mums to vajadzētu uzskatīt par augstsirdīgu rīcību, taču patiesībā māte mazulim nemaz nepalīd, tikai atdod arī miljoniem citu baktērīju, kas slēpjas viņas siekalās. paradokss. nē, kādas muļķības, tā ir tikai kārtējā ne īpaši pamanītā lieta.
šodien es centos sev ieskaidrot, ka vārda "es"pārāk biežais lietojums ir slikta stila, nevis egoisma izpausme.
p.s.es laikam tomēr pārāk daudz uzsveru "šodienu". nujau es pārspīlēju savu tieksmi dzīvot mirklim.
pasmejies par mani. drīkst.
<un, starp citu, reizēm es drīkstu likt arī šitik banālas ikonas.man vienalga cik tas saldi un pliekani izskatās.tagad man patīk. un pat Tu nevari izdarīt neko tādu, lai pārstātu patikt.>