fu*k love

apnicis dzīvot no notikuma uz notikumu, no pasākuma uz pasākumu. riebj, ka tur pa vidu, tur ir tikai gaidīšana. kur gan es pazaudēju to Sevi, kas baudīja visu un visus tieši šeit un tagad?! laikam kļūstu veca. vismaz prieks, ka esmu atmetusi dzīvošanu no cilvēka uz cilvēku. tagad vairāk vai mazāk es stāvu pati uz savām kājām, nevis esmu cieši iekrampējusies kāda blakusstāvošā rokā, kas vēlāk izrādijusies tikai tukša mēteļa piedurkne.

jau divas nedēļas sarakstos ar puisi no psiheatriskās klīnikas. ļoti interesants cilvēks, savdabīgs, protams. atcerējos savu pirms pāris gadiem radušos vēlmi padzīvot šāda veida iestādē, lai smeltos mazliet savādāka veida ģēniju idejas un domas, bet es zinu, ka esmu par vāju, lai pati "nenojūgtos", esot starp atšķirīgajiem.
rīt braucu uz Cēsīm. esmu noilgojusies pēc svaigā gaisa!