| Iemīli mani melnu, jo baltu mīlēs daudzi... |
[08 Mar 2004|05:40pm] |
Kāpēc cilvēkiem ir tāda daba - darīt to, ko zina, ka dara ne tā kā vajadzētu... Un pēctam ir ļoti grūti. Cilvēku attiecības ir tik ļoti sarežģītas un pats cilvēks jau ar nav nekāds vienkāršais. Un jūtas... Kas nebeidzas un kurām nevari pateikt - izbeidzieties, pazūdiet, esiet nebijušas. Un nevaru sev pateikt vārdus, jo laikam vēl joprojām nespēju tiem noticēt - aizmirsti un dzīvo tālāk... Nu kāpēc ir tieši tā un kāpēc tas notiek tieši ar mani. Tās dīvainās sajūtas un jūtas, ko cilvēki mēdz dēvēt par mīlestību:( Jo ir ļoti sāpīgi... Un ja viņš to saprastu. Un laikam tomēr gribētu, lai arī viņš kādreiz izjūt to pašu... Lai arī tā nebūtu es, bet tas vairs nav svarīgi. Un lai man arī tas sāpētu, tomēr tā būtu salka sajūta... Ar mazu rūgtuma piegaršu. Nē, tomēr rūgtu, ļoti rūgtu garšu...
Un bieži cilvēki domā, ka tas jau nu nenotiks ar mani. Kaut vai tas, ka tevi kāds apzog... Ir sāpīgi apzināties, ka tev intīmās lietas kāds nelietis tur rokās - netīrās rokās - un smīkņā par to, jo viņam protams tas nav nekas tuvs un mīļš... Un tu pēctam lauzi galvu, kas tad īsti ir prom un nekad iespējams vairs nepiederēs īstajam īpašniekam.
Un tad ir tāda liela dusma uz visu pasauli, uz cilvēkiem kopumā. Ir vilšanās cilvēkos vispār... Skumji...
Un zinu, ka viss agri vai vēlu atnāk atpakaļ...
Agri vai vēlu...
|
|