walk in silence.

lai kā man ietu - sūdīgi, nesūdīgi, nejūtu iedvesmu šeit aprakstīt savas ikdienas gaitas un problēmas. vot, tagad ir mirklis, kad izdomāju, ka vajag k-ko ierakstīt, nezinu, kāpēc un par ko, bet vajadzēja.
labāk palasu, ko citi raksta un papriecājos, ka man iet labāk un tās sīkās problēmas, kas citus tirda, mani ne mazākā mērā neskar. tālāk par sevi un man svarīgiem, interesējošiem notikumiem, cilvēkiem, lietām, mani neskar, un pat nevajag, lai skartu. nepiesārņoju savu galvu ar liekas informācijas daudzumu.

labāk papriecāšos, ka man ir 3 dienas brīvas no universitātes, iedzeršu vīnu, pīpēšu non-stop un skatīšos kādu filmu. aizvakar noskatījos filmu Baraka, 1992.gada filma, teikšu, man patika ļoti, tāda garīga un relaksējoša filma, kurā citu skaņu (dialogu utt.), izņemot dabas skaņas, cilvēku izdotās skaņas, noskaņojuma mūzikas fonā, nav. un nemaz nevajag.

veiksmīgi!