walk in silence.

hmm, kā man tagad gribētos padzīvot mazā, skaistā un omulīgā pilsētiņā. no rīta pamosties, ar kafijas krūzi un cigareti rokās sēdēt uz palodzes un skatīties pa logu ārā uz cilvēkiem, kas iet pa ielu. bet tie cilvēki nebūtu tādi, kādus tos ir padarījusi pašreizējā situācija - norūpējušies, dusmīgi -, bet gan nesteidzīgi un smaidoši. utopija, bet dažreiz jau vajag pasapņot. un vēl es gribētu staigāties ārā sīkā, siltā lietutiņā. un vēl, un vēl..

hah, nu tas ir neiedomājami! liekas, ka tikpat kā 2 nedēļas tomēr ir kaut vai bišķiņ pietiekami, lai piemirstu, aprastu ar to, ka nu nebūs tur nekā. BET nē, tieši šodien vajadzēja šīm sarunām sākties no gala. "Kaut kad nākotnē, kad tev ir vajadzība pēc kāda romantiska vakara, varbūt piezvani man." - tieši kāpēc man tas būtu jādara? come on, dzīve iet uz priekšu, nākotne var tikpat labi nebūt ne rītdiena, ne nākamā nedēļa. kāpēc ir vajadzīgs sevi čakarēt?!
nenoliegšu, kā cilvēks viņš ir foršs, bet ir viens liels bet - neko tuvāku es nevēlos. es paspēju to izbaudīt un sapratu, ka tas, kurš ir foršs kā vienkāršs draugs, var arī nemaz nebūt tik foršs attiecībās. nenene, nebūs lemts. man tikai žēl.