walk in silence.

dusma.

hah, nu tas ir neiedomājami! liekas, ka tikpat kā 2 nedēļas tomēr ir kaut vai bišķiņ pietiekami, lai piemirstu, aprastu ar to, ka nu nebūs tur nekā. BET nē, tieši šodien vajadzēja šīm sarunām sākties no gala. "Kaut kad nākotnē, kad tev ir vajadzība pēc kāda romantiska vakara, varbūt piezvani man." - tieši kāpēc man tas būtu jādara? come on, dzīve iet uz priekšu, nākotne var tikpat labi nebūt ne rītdiena, ne nākamā nedēļa. kāpēc ir vajadzīgs sevi čakarēt?!
nenoliegšu, kā cilvēks viņš ir foršs, bet ir viens liels bet - neko tuvāku es nevēlos. es paspēju to izbaudīt un sapratu, ka tas, kurš ir foršs kā vienkāršs draugs, var arī nemaz nebūt tik foršs attiecībās. nenene, nebūs lemts. man tikai žēl.

hmm, kā man tagad gribētos padzīvot mazā, skaistā un omulīgā pilsētiņā. no rīta pamosties, ar kafijas krūzi un cigareti rokās sēdēt uz palodzes un skatīties pa logu ārā uz cilvēkiem, kas iet pa ielu. bet tie cilvēki nebūtu tādi, kādus tos ir padarījusi pašreizējā situācija - norūpējušies, dusmīgi -, bet gan nesteidzīgi un smaidoši. utopija, bet dažreiz jau vajag pasapņot. un vēl es gribētu staigāties ārā sīkā, siltā lietutiņā. un vēl, un vēl..

fū, es jau domāju, ka viss slikti ar garastāvokli, sāku domāt nevajadzīgas lietas. pamainīju dziesmu no gruzīgākas uz party dziesmu un viss atpakaļ vietās.

nē, nu, man nepatīk cilvēki, kas ir reizē par atklātību no otra puses, bet tajā pašā mirklī, kad tā atklātība ir jāizdzird, tad apvainojās par to un nespēj to pieņemt. nu, lai jau ir, kā ir. es centos paskaidrot to, kā ir. ja otrs nesaprot un negrib saprast manu nostāju, tad tā vairs nav mana problēma. jūtos izdarījusi pareizo lēmumu, pateikusi visu, bez liekiem pārspīlējumiem. nu, ja nav man tas klikšķis, tad nav. viņam ir, bet es nevaru sevi piespiest mēģināt no neklikšķa uztaisīt kaut ko.

šodien uzrakstīju garāko vēstuli savā mūžā. un ilgi saņēmos, lai nosūtītu. gaidu atbildi.

rindas uz pasu taisīšanu ir nāvīgas. tāda sajūta, ka visi kā zinādami, ka man jātaisa pase, arī nāk taisīt. plus vēl jāgaida rindā uz vecuma marazmu piedzīvojušu gadus 70 vecu tantiņu, kas 20 reizes fotogrāfējās, starp katru reizi saķemmējot matus, jo redz bilde nesanāca, kādu gribētos. nu, come on, tas nav skaistuma konkurss un kur nu vēl 70 gados.. :D nabaga darbiniece, kam vajadzēja minūtes 40 ņemties ar viņu.

vakardiena un nakts pie edgara bija jautra, beidzot bijām visi seši kopā. šodien atkopjos un gatavojos rītdienai - Positivus un Salacgrīva, here I come! :)

es ilgojos pēc viņa, pēc ilgajām un foršajām sarunām.. ah

brīvdienas Cēsīs - ballīte Fonoklubā, daudz filmas, mūzikas, kafijas, cigarešu un ilgas, ilgas sarunas. ah, forši!