|
Oct. 24th, 2009|08:37 pm |
inga gaile
raudāt nedrīkst smieties
Piezvaniet manai meitenei, kad viņa ir vīnā un lupatās, piezvaniet manai meitenei, kad viņa smejas, aizlaužot glāžu kājiņas, piezvaniet viņai, kad pirksti sametas, sasienot bijušo kopā ar šodienu un viņa pārkož mezglu ar zobiem, piezvaniet manai meitenei, kad viņa smejas pār kāzu galdiem un pelmeņi sakrīt saimniecēm klēpjos tēlot rožvaigu mantiniekus, piezvaniet manai meitenei, kad baznīcu torņos klusē vārnas un svētdiena nav mūsu plānos, piezvaniet manai meitenei, kad viņa rokas pār sliedēm atdod, pa kurām aizbraukt uz jūru, lai neatgrieztos nekad, nekad, veselu nedēļu, piezvaniet manai meitenei, kad viņa atdod atslēgas, grāmatas, matu sprādzes un dienas, piezvaniet meitenei manai, kad raud viņa, parketa dēlīšos saskatot ozolu audzes, piezvaniet manai meitenei, kad katra lāsteka runā uz viņu par zīda palagu glāstiem un trolejbusi par kuģiem, un acu skati par stāstiem, kas aizskrien gar acīm kā filma, kā dūmos uzzīmēts vainags, piezvaniet manai meitenei, esiet žēlīgi, piezvaniet, lai tad, kad es atgriežos mājās, es atrodu viņu bez rētām. |
|