|
Dec. 27th, 2008|01:32 am |
pati sev esmu visinteresantākā. un tas, ko es daru man šķiet bezgala interesanti. ja ne pat svarīgi. teiksim raut visu no konteksta un, itkā galveno apejot, vākt visādas malu un galaproduktu lietas, to saknes domās nepievienojot.
kl - "vai tu izbītos un aizbēgtu, nepajautājusi viņa vārdu?"
es - "visticamāk, jo dažreiz arī vārds ir par daudz. un sapņot un iedomāties ir daudz saprotamāk un precīzāk priekš manis."
nu, tā tas ir apmēram pasakidrojot.
un pie šī piemetinot - kkā patreiz man sāk smuki nākt attiecīgas lietas vienā laikā. tieši tādas domu un sajūtu drumslas, kuras lieliski vien atru papildina un izskaidro.
jaunvārds - kirkupiski. |
|