| high on life |
Feb. 28th, 2014|01:18 pm |
Mm, piedzīvoju savu pirmo garo autobusa braucienu Indijā - 10h pārbrauciens no Margaon līdz Hampi. Bija pavisam ok, bet varbūt tas bija zāles iespaids. Sanāk to diezgan patērēt pēdējās dienas - paradīze tās lietotājiem. Rītnakt vēl viens nakts ceļš, uz Banglore, bet tā ir liela pilsēta, ceru tur nepavadīt vairāk nekā vienu dienu, kas būs pietiekami, lai satiktu draudziņus.
Esmu otro dienu Hampi, 14. gadsimta pilsēta - seni jo seni tempļi, akmens bluķu krāvumi, upe, hipiji, īpaši dzērieni (bhang lassi) un ziloņi. Sievietes ar nastām uz galvas, bufalo, kukurūzas lauki, krāsainība, karsta saule un prieks, prieks, prieks visapkārt. Pagaidām visiespaidīgākā vieta Indijā no redzētajām. Tiku arī pie mana pirmā negaisa - nevarēja gan dzirdēt pērkonu un ļoti, ļoti spēcīgas debesu straumes. Esmu iemīlējusi Indiju tik ļoti, ļoti, nezinu, kā izturēšu mēnesi Latvijā. Tam visam klāt saskaros ar problēmām runāt - jūk visas valodas, šeit sanāk izmantot angļu, vācu un manu mazo krievu valodu, apmēram reizi nedēļā - latviešu, lasu norvēģiski un mācos hindi un konkoni. Jāpagūglē, kā tas darbojas smadzenēs.
Nauda gan palēnām sāk beigties, bet nevienu brīdi šeit nav šķitis, ka tā ir liela problēma, miljons lietu ko darīt. Vienmēr ir kāds mazulis ielās, ko samīļot, vai tempļa zilonis, ar kuru kopīgi paraudāt, kāds mežs, ko atjaunot, vai hipiji, ar kuriem čillot.
Ahh, mīļā Indija, tu sniedz man mieru un prieku.
Nevaru sagaidīt, kad satikšu visus savus mazos draudziņus un ģimeni mājās. Vēl apmēram trīs nedēļas. Mīļoju. |
|