|
Mar. 1st, 2013|12:07 am |
daudz labāk ir rakstīt nekā runāt. runājot nekad nevar paspēt atvairīt interpretāciju, bet manā klabiņā ir skaidrs, ka viss ir caur ekrāna stiklu, pārdomām un filtru. nav jāziņo par to klātesamību un jābaidās no pārpratumiem. ir jau, bet tas ir citādāk. tieša konfrontācija ir nepanesama, ja vien nenāk no manis. ahh. es negribu, lai man jautā pēc sevis skaidrošanas. un, ja es tomēr saņemos, tad vēlos to darīt bez jebkādām konsekvencēm un citiem apgrūtinājumiem, ja netiek norunāts citādāk. haha. mūžīgā sajūta, ka mani nedzird, lai gan es īsti neko daudz nesaku. šausmīgi labi bija parunāt šovakar ar hariju, salikos sev bišķi sadzirdēta. runājām gan par kko otršķirīgu un nenozīmīgu (haha, ja vien es zinātu, kas ir nozīmīgais) un beigās man vnk šausmīgi apnika, bet tomēr. ir jauki mācīties dalīties ar kādu, kas nav ģimene vai jānis vaļinieks. ir okei runāt manas lietas, kas citiem reizēm šķiet par skaļu un liekas tāda pa tiešo bliešana pie visu lietu saknēm. tas man ir kkas ļoti ikdienišķs un es negribu citādāk. bet parunāt par to, ka man reizēm ir ar cilvēkiem tā vai šitā, tas ir nene. man nav problēmu runāt visas tās lietas. sekss, mani spriedumi par lietām un cilvēkiem, bet pie sevis. grūti. stulba šitā sevis tik briesmīgā sargāšana, beztam mana ticība man to vienalga neļauj. es arī negribu. es vienkārši gribu paklusēt.
vājprāts. man ir bail no degradācijas, bet tā vien šķiet, ka tas ir tas virziens, kuram savas buras es esmu pagriezusi labvēlīgi. neredzu izaugsmes iespējas. kur man augt, kur man augt? galvenais neļaut sev apgriezt zarus un nesamierināties. jā, tieši nesamierināties. nesamierinieties nekad, nekad! kokiem ir tik varenas spējas, mēs varam augt līkločiem un savīt saknes cauri zemeslodei. mūsu pirkstu gali saskaras, uzpūš silts vējš un viss kļūst viens un otrādi. pirksta nospiedumu rieviņas izlīdzinās, tur esošie baiļu sviedru strautiņi izžūst un var piedzīvot kaut ko tik gludu un mīkstu, un skaistu, ka visas pasaules saules un mēneši sadodas rokās. mēs paliekam akli, bet tas nekas, jo acis vairs nav vajadzīgas. dzīvs okeāns. lai gan principā es esmu arī par induviduālismu, kristiāniju, neskūtām feministēm un gaismu tuneļa galā. tik jokaini, ka tunelis kļūst mīļāks par gaismu; ceļš - piepildītāks par mērķi. akdievskāmanapnika |
|