| |
[Aug. 10th, 2016|05:57 pm] |
|
Ceļojot mūždien šķiet, ka laika ritums kļūst citādāks. Dienas un stundas izplešas, sniedzot vietu daudz vairāk piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem, iespaidiem un sajūtām. Vakar beidzot pametu to nelaimīgo Austriju, ierados vēlā vakarā Slovēnijā, pilsētā Maribor. Tāda mierīga mazpilsēta, varētu salīdzināt ar, piemēram, Cēsīm. Bet šodien šodien! Pirms apm stundas iekāpu autobusā uz Ļubļanu, kur satikšu paziņu no laikiem, kad dzīvoju Transilvānijā. Akmansdies tie kalni. Šķiet, ka gandrīz visu laiku nākas apspiest sajūsmas spiedzienus. Ir tik tik tik skaisti. Un nebeidzamā brīvības un ceļa sajūta, kas bija tik ļoti satrūkusies. Šķiet neticami, ka mazliet mazāk nekā nedēļu atpakaļ nostrādāju savu pēdējo darba dienu sociālajā dienestā. Kolēģes, ēdot manu melleņu atvadu kūku, teica: "Ko nu tu tur blandīsies pa pasauli tagad, varēji vienkārši paņemt atvaļinājumu, aizbraukt uz kādu kūrortu un nākt atpakaļ strādāt." Nu, es nezināju, kā viņām izstāstīt, cik vareni ir reizēm pašam cirst jaunus ceļus, nezinot gala mērķi, nevis doties jau miljons citu cilvēku mītās takās. Es gan nemēģinu teikt, ka daru kko neiedomājami oriģinālu :D , bet drusku izkāpt no visām komforta, drošības un ierasto taku zonām ir neticami atdzīvinoši. Un ceļošana vienai ir vispār kaut kas neiedomājami skaists. Protams, vienmēr pastiprinātāk jādomā par drošību un tādām lietām, bet it nemaz netraucē. It īpaši, kad pavisam viens ar savu stabuli, tinamo tabaku un karstu tēju sēdi zem zvaigznēm pie savas telts un ugunskura. |
|
|