| |
[May. 9th, 2016|08:17 pm] |
mani pirkstgali pieskaras tumšām debesīm
un asinsvadi sakņojas jūdzēm zem zemes
satraukta elpa kļūst par vētrām
un sirds pārsitieni ir zemestrīces
mani gurni ir pavasara smarža
un līdz ceļgaliem sniedzas visi augstākie torņi
es aizvēršu acis un iestāsies nakts
ja pārplūdīšu es, tad pārplūdīs viss
varbūt ir laiks atmūķēt savas mazās akmens istabas durvis |
|
|
| |
[May. 9th, 2016|08:28 pm] |
|
ja vakardien likās, ka ir tikai februāris, tad šodien jau šķiet, ka ir jūlijs. ārkārtīgi jocīgs ir tas laika ritums šajā gadā. te izplešas, te saraujas, te paceļ, te gremdē. gribas meža ezeru, sarunas, mūziku, ugunskurus. bet ir īstenībā dikti labi, laikam mazliet sāku pamosties no bazgalīgās gremdēšanās pasaules telpas klusumā. |
|
|