| ziedonis |
[Jan. 20th, 2015|10:06 pm] |
reku, Ziedonis jums. tas tā, domājot par draudziņiem, kuri ir supertalantīgi visādās mākslās, bet jārauj vēl pa naktīm apkopēju darbus. es gan pārspīlēju. pieķēru vakar sevi pie domas, ka gribu aiziet uz foršu konci, bet man žēl 8u eiro. salikās, ka nu gan esmu žmoga! un laikam tā jau arī ir, aliņam un cigaretēm mūždien nauda atrodas, bet koncertiem gan ne.
Man reizēm ļoti kauns,
Reizēm — nemaz nav kauna.
Reizēm man ļoti patīk
Ubagu pauna.
Ieeju mājā, saku:
— Vai jūs nevarētu man dot
Maizi? Varbūt kādu piciņu sviesta.
Pabarot. —
Man nemaz nav kauna,
Ja man prasa: — Kā tā drīkst —
Klīst bez darba tāds dūšīgs cilvēks,
Jauns vēl un veselīgs.
— Vai tad jums nevajag, — es saku,
— Jokdarus, ākstus?
Dvēselei vajag, — es saku,
— Arī svētos rakstus.
No manis jūsu dārzā
Tā peonija staro.
No manis tās skumjas
Vakaros pļavās garo.
Par maizi — jūs visi,
Bet kas par ziediem karo?
Un tāpēc — vai jums grūti,
Ja mani jāpabaro?
Ja jūs gribat savai maizei
Mazliet smaržas klāt —
Vai jūs nevarat mani
Pacienāt? |
|
|