| |
[Jun. 9th, 2014|12:32 am] |
|
ir jau labi, vienkārši mazliet jāpieņem lietas. vai drīzāk jānoskaidro, pirms pieņemt. un jāļauj arī laikam panākt pretim, lai varētu saprast. cik vareni pateicu. vēl cilvēki man mēdz teikt, ka es par daudz domāju. man patīk, bet varbūt patiešām. gribētos mazliet taisnāku to domu kursu. gribētos mazāk par manām cilvēkattiecībām domāt, jo nu, bail jau man tomēr tieši teikt lietas kaut kā kopš šī gada sākuma. it īpaši, ja gribas dzirdēt ko pretī, lai kas tas arī nebūtu, vai arī, ja gribas, lai par to kādā noteiktā veidā jūtas, piem.,: "Tas ir Ok." laikam par maz uzticības un par daudz nedrošības. kaut kas tomēr šajā pasaulē man ir iestādīts galvā. bet, principā, es taču jūs visus mīlu, ko tur ņemties. ķert vēju. |
|
|
| |
[Jun. 9th, 2014|07:10 pm] |
"Tev jau nevar iet slikti, paskaties, citiem iet vēl sliktāk!" Un kā man nesen viena ļoti skaista būtne paziņoja, tad jau tikpat labi "tev taču nevar iet labi, jo citiem iet vēl labāk"!
Un pēdējā laikā man ir sanācis netīšām iepazīties ar cilvēkiem tādos tikko tikko 20. Baigi citādāki viņi liekas kaut kā. Ļoti izjūtu vecuma atšķirību. Lai gan vispār, daudz runājos ar Dzintaru vienvakar un sapratu, ka dzīvoju ļoti ļoti savos kaut kādos cilvēkos, esmu aizmirsusi par lietām, kas tiešām ir kaut kādai daļai cilvēku svarīgas. Piem, kad kāds man saka, ka statuss ir svarīgs vai kko tamlīdzīgu, es vienkārši nespēju noticēt. Neaiziet. Saliekas, ka tā tāda pajokošanās.
Un es tieši iedomājos, ka kāds tūliņ nodomās: "Tas jau tikai tāpēc, ka Tev tāda nav un nebūs!" :D Hahah. Man tā īsti neko daudz vairāk par būšanu priecīgai un citu priecināšanas negribas. |
|
|