| |
[Feb. 18th, 2014|12:16 pm] |
| [ | music |
| | metallica - unforgiven II | ] |
Dirsā. Man ir 23. Varēju būt pozīcijā, kur pēc pāris mēnešiem iegūstu maģistru un vadu auto, un tamlīdzīgas muļķības. Bet nē, es sagaidu savu nākamo gadu Indijā, ar pilnu sirdi mīlestības pret dzīvi un maniem cilvēkiem, internacionāliem un iekšzemes apsveikuma zvaniem, portvīnu un četriem veidiem šokolādes kūku, jo mans bojfrends nezināja, kura man garšo vislabāk. Īsti neko nenožēloju ārpus sava slinkuma. 23 gadi pagājuši, ja veiksies - vēl vismaz tikpat palikuši. Lai tev izdodas, lai man izdodas un lai mums visiem faking izdodas būt laimīgiem, priecīgiem un labiem.
Traki noveicies man ir ar apkārtējiem - nav ne jausmas, kāpēc, bet vienmēr mani cilvēki ir tik lieliski. Un, ja vien varētu ekspresot, cik mana ģimene ir fantastiska. Arī ar vīriešiem un sieviešiem - lai gan manā dzīvē līdz šim ir bijušas tikai trīs attiecības, kuras es varu nosaukt par nopietnām un dzīvi un mani mainošām. Dāvids, ar kuru kopā biju četrus gadus, bet biju pārāk jauna un stulba. Atis, ar kuru biju kopā apmēram gadu (ar pārtraukumiem), kuru nespēju pareizi novērtēt. Un Harijs, ar kuru bijām apmēram pusgadu un par kuru vēl joprojām domāju kā par sava mūža mīlestību. Bet tad uzrodas šis tumšais draudziņš. Viņš tik tiešām redz man cauri dikten ļoti, bet es esmu tuvredzīga un neko ārpus virspusējas sevis neredzu. Ko man darīt? Tas, ko es mēģinu pateikt par šo visu ir atrodams manā sen radītā trīsrindē -
sweatsprings on my fingertips
are turning into rivers
taking you away
Es vienkārši vēlos būt mierā ar sevi. Kā jau visi. Neļaušu sev neko šoreiz sačakarēt. Vispār dzīvē. Piedzimsti viens un nomirsti viens.
Laimīga, laimīga, pat ja reizēm aizmirstas. Silti.
Om Tat Sat
Nenormāli pietrūkst metāla. |
|
|