| vismazākais un tālākais no šodienas |
[Feb. 27th, 2013|08:59 pm] |
es pazīstu to sajūtu
kad sirds pārsitieni liedz miegu
un elpas trūkums aizpilda to vietu kur pavasaros smaržo cerība
es arī zinu kā tas ir
kad naktīs cauri vasaras vējam spīd zvaigznes
un tu nevari atteikt tām pievienoties
un es esmu bijusi tur
kur tu ieraugi manas acis
kad mans zods ir tava atslēgas kaula bedrītē
un tavas rokas tur manu čauliņu
(un tu saki: nē)
es zinu KĀ IR
kad spogulī
ar tavām acīm
tev pretim raugās viss pasaules ļaunums
es zinu visu par sapņiem
ilgām un trauslumu
vēlmēm un nāvēm un bailēm un skumjām un tumsu un plaisām
es vienkārši
tam īpaši
neticu |
|
|
| |
[Feb. 27th, 2013|09:27 pm] |
jau kādu trešo dienu vējā ir sasmaržots pavasara atvieglojums. saules vaigs ielīksmo un pasaules glābšana neliekas nerealizējama (mīļajam  vagrant sūtīju īsziņu "pavasaris! manlieks, ka es uzpraagshu no prieka, uzlidoshu gaisaa un izkaisiishos uz visaam nelaimiigajaam dveeseliiteem, liekot vinjiem smieties kaa trakajiem!") tā kaut kā. ir ko darīt vien viss tiek atlikts un atlikts. tāda baigā sevis taupīšana man bijusi vienmēr raksturīga tieši darīšanas ziņā. baigi muļķīgi - jātiek vaļā. es domāju, ka es pa ilgiem laikiem sev sataisīšu to do listu ar dedlainiem. gribu lasīt ingu gaili. vai arī iet ārā. |
|
|