| |
[Feb. 20th, 2013|10:09 pm] |
|
Uz riņķi vien. Ne jau citi, bet tu pats. Mūžīgā teritorijas iezīmēšana, sevis pierādīšana un nāves tuvošanās. Traki smieklīga diena. Ķipa rūgtums, bet patiesībā tāda muļķība vien ir. Kkāda ļoti šaura skatījuma pieņemšana un izmisīga vajadzība sevi nodefinēt. Kas principā nav iespējams, ņemot vērā, ka tādi pusticīgie nekad nekad nebūs droši par izejas punktu. Gribas prom no rāmīšiem, bet pats vien tāds rāmītis. Liec iekšā ko gribi - psedointelektuāli-alkoholiķi, harizmātisku kristieti ar Plānu vai dajebkuru citu no nevienam nevajadzīgajiem pasaules liekēžiem. Tāds ļoti raksturīgs pārdomu variants. Jābeidz slinkot, mazuļi. Apmet kūleni, uzsit sev uz pleca, nošķaudies un ienirsti. Tur būs saules stari zaļā ūdenī, slīdoši dzejoļi, melnas acis un smilšu kāpas. Vēl tur būs silti ķermeņi un spalgas sirēnas, sapņi un nemirstība, augšāmcelšanās, ne-esme un pārdzimšanas rats. Izvēles iespējas, lai gan viss nozīmēs vienkārši miglu, kurā maldīties. Mumins ir varens! Komēta nāk, o, bizamžurka! Dejojoši hipiji, siekalu smarža, sniegputenis un augsti kalni ar alām, kur lodāt. |
|
|