| |
[Dec. 27th, 2012|11:13 pm] |
|
Ziemassvētku laiks pavadīts mēģinot apreibināties. Īsti nesanāca - dzēru vēl un vēl, bet nekā neizdevās aizbēgt. Labākā šo dienu daļa ir šobrīd ar brāļa meitu, viņa stāsta un vaicā. Apmainījāmies ar mīlestību. Vakrdiena Imantā izvērtās milzīgā farsā - redzēju sevi divās personās. Spogulī es biju sātana apņemts radījums, otrā pusē - bailes un cerība. Dauzīju galvu pret spoguli, čukstēju otrai personai spogulī pasaules briesmīgākās lietas. Tad es sabijos tā nopietni un sāku teikt tēvreizi un to, ka es atsaku sātanam. Izlēkājos, raudāju un pakritu uz nerviem, un piezvanīju kristīgam paziņam. Pārāk daudz atļaujos emociju. Ar galvu jādomā. Ar galvu, ar galvu! Šodien iedzēru psihiatra izrakstītās tabletes - mierīga un slābana. Reibst. Toties nav tik briesmīgi sevi jākasa līdz zilumiem un asinīm. Gaidam pavasari un prieku, un naudu hah. Adīklis, laba lasāmviela, deivs metjūzs, mīlestība galvā un uz priekšu. Kaitina tas, ka es esmu iedomājusies, ka man patīk ciest. Pārāk daudz brīvā laika. Gribu dzīvot. Gan kopā, gan vienkārši es. Beigt stāvēt. Un visas tās ballītes un vazāšanās ir tik ahhh nekustīgas. Gaidīšana nekam neder. Es tikai ceru, ka es pati sev nestāšos ceļā. Atbrīvo mūs no mums pašiem. Wiiuu. Mīļais Harijs man silda sirdi. Haha. Jokaini jau ir - gribas izlaist visu to iepazīšanas daļu un vienkārši būt. Jādzīvo kopā, jāaprecas un viss beigsies. Nebūs vairs par to jādomā. Un es esmu droša, ka nevienu citu man nevajadzēs. Un vēl es esmu droša, ka beigās, pie nāves, es sapratīšu, ka ceļš ir bijis viegls un totāli tā vērts. Ir taču tik traki un smieklīgi! Hahahah, jābeidz būt tik ļoti izplūdušai - jākoncentrējas mirklim. |
|
|