| |
[May. 29th, 2012|01:14 pm] |
| [ | music |
| | dave benton - kui jaamast lahkub rong | ] |
„Tātad ir jānostājas lauka vidū. Un tad ir jāaizmirst par to, ka vispār eksistē. Tas nebūt nav viegli, bet ir tā vērts. Jāizdara tā, lai sareibtu galva. Jāpaskatās uz augšu, tieši debesīs – debesu akacī, kas plešas milzīgs virs tavas galvas. Un jāizstiepj rokas uz augšu. Galvenais ir aizmirst par sevi, vismaz tobrīd. Un jāpaliek tā nekustīgi līdz negaisam. Tad tu redzēsi pasauli. Negaiss nāks ilgi, bet tu redzēsi, cik ātri mainās pasaule. Tu ieskatīsies tai acīs. Un tie nav tikai tukši vārdi – es nostājos lauka vidū, es redzēju. Tikai daži spējuši to izdarīt. Un tikai pēc tam es biju pietiekami dziļi ieskatījies visā tajā, kas man atradās visapkārt. Tikai tad es sāku dzīvot un mīlēt. Tie nav tukši vārdi. Ieraugi pasauli. Tikai kādreiz var būt par vēlu. Nenokavē savu iespēju. Tas ir tas, ko mana dzīve spēj vēstīt.”
Reiners Blerhvols. |
|
|
| |
[May. 29th, 2012|11:36 pm] |
| [ | music |
| | chris tomlin - how great is our god | ] |
pirmoreizi mūžā skrēju. nu, as in skriet nevis, lai kaut kur nokļūtu, bet skriet. noskrēju kkādu kilometru vai pusotru, pēc tam vajadzēja pāriet uz iešanu.
vēl esmu nolēmusi sev neļaut gulēt, kamēr nebūšu pabeigusi visas nodaļas savam bakalauram. krītu sev uz nerviem ar slinkošanu.
bitīte šodien vienā brīdī izskatījās tik ļoti biedējoša, kā pats nelabais.
besī, ka pie mājas stāv cilvēki un runājas, un virina sava busiņa durvis. bailīgi taču. |
|
|