| |
[Nov. 10th, 2009|08:55 pm] |
Cik mēs viens par otru zinām?
Maz, pavisam maz,
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbdienas,
Un tomēr – cik maz mēs zinām.
Tiekamies kaut kur krustcelēs,
Katrs savu kamolu tinam.
Bet gudri, cik gudri mēs –
Katrs savu olekti liekam
Otra dzīvei kā drēbei klāt.
Un tad drausmīgi tiekam,
Ka nav viss tā, bet ir citādāk,
Un izliekamies, ka pazīstam, zinām ...
Bet zinām tik maz, tik maz –
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbadienas ...
Māris Čaklais
ai. gribējās jau man baigi te visu ko rakstīt, bet nu nahuj. varbūt citreiz. |
|
|
| |
[Nov. 10th, 2009|09:07 pm] |
|
es vienkārši nesaprotu visus šitos nepateicīgos šmurguļus, kuri iedrošinās paziņot, ka vieņiem, redz, viņu sūda 18 esot dzīves apnikums |
|
|