Ak, jā, kristāla lodīte, bet runa jau iet par neticību, iekšējo nīcību, kura dziļi sasakņojusies mūsu sabiedrībā. Dekadentisms un pagrimums vopšem. Protams, mūsu sabiedrība tikai tāds sociolingvistisks nojēgums vien ir, bet mēs te vispārinām. Un vispārināsim, kā arī konkretizēsim un tieši attiecināsim. Bet. Ticība, tā nav mirusi, redziet, dzīvot var tikai ar ticību (bet ne jau alleluja tipa ticību vai elementāru ticību lietu kārtībai, nē vis). Jo - ar zināšanām vien nepavilksi, drīzāk aiztenterēsi kaut kur izplatījumā. Bet neatgriezīsimies pie šīs banālās un apnicīgās tēmas (it īpaši laju filosofu līmeņa pārspriedumos). Patiesībā dzīve ir sūdu bedre, lai gan pēdējā laikā novērots, ka lietas iet uz augšu. Bet – tikpat labi tā var būt arī leja. Tas ir tā kā cirkulārās šūpolēs: šūpojies, šūpojies riņķī vien ar kristāla lodīti rokā un brīnies, kā sarēķināt neesošo rādiusu vai noteikt aptuveno savas triviāli miesiski garīgās eksistences iluzoro līdzību ar apkārtējās vides topogrāfiskajiem parametriem. Kura, šī apkārtējā vide, arī, iespējams, nebūt nav tik statiska. Ahujeķ, vārdsakot. Un tad vēl vaicā – kāpēc man netic? Un neticēs ar' tie sūda maisi! Cilvēk, tici vispirms pats sev, un tad varbūt vēl pavaicā, vai ir vajadzība pēc citu uzticības. Bet vispār morāle ir smaga lieta. Nevajadzētu pārāk ar to iepīties. Dzīvo kontemplatīvi, bet neiztēlojies no sevis biblisku zvaniņu, kura skanējums atbalsojas tāltāli pāri laukiem, trejdeviņām jūrām un kā kategoriskais imperatīvs iemīt katras apzinīgas būtnes sirdī līdz ar taureņa spārna vēzienu kaut kur Amazones dižmežos. Nē, tā nebūt nav un nemaz nevar būt (pēc fizikas likumiem), tas ir apmāns, lieka pašsuģestija. Nē, nu iztēloties jau var, jo iztēlošanās, kad apzināta, ir nekaitīga, radoša darbība. Bet neiedomājies, jā, netici, pareizāk sakot, tam, ko runā tava megalomānijas pārņemtā dvēsele. Vārdsakot, netiesā un tu netapsi tiesāts. Nelūdz, un citi neuzmāksies tev ar savām ubaga dāvanām. Tā lūk. Dzīvē viss atkarīgs no apgaismojuma. Bet peklē tumšs. Jo peklei neviens netic.