![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
15:32
mhm, es kā reiz iedomājos atrunāt, ka šī frāze nu jau kļuvusi par banalitāti..
patiesība tādas attieksmes izveidošana ir tāds pamatpieņēmums, uz kura pamatiem tad varētu būvēt pārējo. Tas neietver sevī jautājumu - kas es esmu, kas man ir sevī jāmīl? Pozīcija ir tāda - lai kas es arī nebūtu, es sevi mīlu. Tāda beznosacījuma mīlestība. Pozīcija vispār diezgan bīstama, jo pastāv iespēja, ka var zust jebkāda paškritika, potenciālā izaugsme, turklāt arī jebkura spēcīgi agrumentēta (vispār ne obligāti) kritika var izsist no sliedēm un izraisīt sašutumu. Bet atsevišķos gadījumos, tas tomēr ir labs pamats dzīves, priekšstatu, attieksmju, stāstu sakārtošanai. Turklāt tas izslēdz to pašu savdabīgo šizofrēniju - no sērijas "viena manis daļa nepieņem kādu citu manis daļu", it kā cilvēks sastāvētu no kaut kādām daļām, kas tomēr ir mazliet apšaubāmi. Tāda cilvēka sadalīšana dāļās patiesībā ir kaut kāda teorētiska konstrukta attiecināšana uz reālo (cik nu mēs par to vispār varam runāt) cilvēku.