Ir sajūta, ka atrodos tādā kā reibusā, nemitīgi cenšoties izdomāt domas līdz galam, zinot to, ka domām gala nav, tad vismaz līdz nākamajam pavērsienam tā teikt.
Un tā mēs vakar ar perfekto sup instruktoru, ar specifikāciju izķert un uzvarēt bailes, vadījām saturīgu sarunu divos vārdos raksturojamu - par dzīvi un sistēmu.
Saruna nonāca līdz tam, ka cilvēks savā būtībā baidās no pārmaiņu ēnas. Droši vien eksistē dažādas tehnikas, kā sevi pierunāt uz pārmaiņām, bet katram, kurš dzīvo puslīdz apzinātu dzīvi ir kāds savs veids, kā sevi pierunāt uz izmaiņām. Nākamā doma - ja cilvēks veic kvalitatīvas izmaiņas sevī, bet vide ap viņu nemainās, arī iekšējās izmaiņas drīz izzudīs. Un otrādi, ja vide ir izmainīta, tad tā ir iespēja izmainīt arī sevi un turēties pie izmaiņām. Bet jautājums, kāpēc mēs uz turieni ejam? Kāpēc ejam uz pārmaiņām, ja jau mūsu iekšējais cilvēks tām pretojas. Droši vien tādēļ, ka prāts saka, ka katras izmaiņas ir iespējas dzīvot kvalitatīvāku un laimīgāku dzīvi. Mēs laužam sevi, savas robežas, cerot uz iespējām. Kas gala rezultātā var izrādīties tikai kultūrvēsturiski mantota spēja pārrakstīt scenārijus no viena otrā, iespējams pat tieši tādā pašā kvalitātes ziņā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |