Kas man 12 gadus atpakaļ lika rakstīt par sievieti ratiņkrēslā. Kāpēc es par viņu rakstīju? Varbūt vienkārši tāpēc, ka viņa ir, viņa bija, ir un iespējams arī būs. Bet citi, tajā skaitā arī es izplēnēs, izgaisīs kā pelni, neizskanējuši un neizdziedāti. Kā būt, lai būtu? No, kurienes tāda nepārvarama vēlme būt, darīt, izteikties, vērtēt, noteikt? Kad tu nespēj darīt neko citu, tu vari rakstīt. Rakstīšana kļūst par instrumentu un pašterapiju. Bet pats saturs, kā tad ir ar saturu. Kāpēc sieviete ratiņkrēslā neielej saturā sāpēs, bezcerību un vientulību? Vai tā nelaužas cauri uzrakstītajam? vai tā paliek starp rindiņām iekodēta izlējusies rakstīšanas procesā. Izlaušanās. Izlaušanās. Izlauzties katram no sava lauzēja. Identificēt lauzēju izlejot burbuļojošo emociju, ielejot to lielajā katlā, lielajā visiem kopīgajā literatūras bļodā. Izlauzties pasaulē, caur citu acīm, caur citu rokām, caur citu pārdzīvojumiem, ielauzties citu pieredzē, iztēloties un vienmēr iekšēji alkt pēc savējā, īstā, piedzīvotā. Kavēties atmiņās pie vienīgā, īstā neizdarītā, vai iemesties atkal tajā neērtajā esošajā un meklēt attaisnojumus katram nē, lai nebūtu jāatzīstas, ka negribas, jo tik ļoti ir pierasts pie vajag. Ka vajag ir pārvērties par jēgu. Visā atrast jēgu un pamatojumu, vienkārši gribas un patīk nav pietiekams, ar to ir par maz šajā mašinizētajā digitalizētajā laikmetā. Ar to ir par maz pašai priekš sevis par maz. Visu laiku par maz. nepiesātināmais tukšums meklē atkal jaunu un jaunu veidu, kā atrast vietu, kurā būt, labāk ērtāk redzamāk, atzīstamāk, pašpietiekamāk. Vai kādreiz es varēšu pateikt - pietiek, ir gana, ir pietiekami labi, ir labi kā ir.. Un vai tas ir labi vai slikti, ka šāds spēks ir, kas dzen, nav gan zināms uz priekšu vai valkājas šurpu turpu mierinot, ka ir uz priekšu...Izlauztis citā tev nepiederošajā. ielauzties. Un vienmēr visur būt par svešo, ne savējo, nepiederīgo, iekšķīgi citādo, kaut kā citādāk, trauslāk strukturēto.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |