Protams, tā varētu būt, jo grūti būtu iedomāties, ka cilvēks varētu radīt ko tādu, par ko neko nezina. Piemēram, visi tie vārdi, kurus tikko uzrakstīju, ir izķeksēti no manas atmiņas - manā atmiņā ir gan šo vārdu dažādās nozīmes, gan veids, kā tos pieraksta.
Kaut arī, kas būtu, ja es uzrakstītu vārdu, kurš noteikti nav manā atmiņā, piemēram, kripha? Šā vai tā es to sastādu no burtiem, no skaņām, kas man ir zināmas.
Tajā pat laikā būtu jocīgi teikt, ka atmiņa un iztēle ir viens un tas pats, kaut vai tādēļ, ka iztēle neparedz tādu funkciju, kā sevis radīto brīnumu atcerēšanās. T.i., iztēle savāc no atmiņas kaut kādu informāciju, sakombinē to kopā, un pēc tam vai nu nodod atpakaļ atmiņai, lai to saglabātu, vai arī aizmirst, kā tas mēdz notikt ar sapņiem. Kaut gan ir pētījumi, kuri sliecas apstiprināt, ka cilvēks atceras visu, kas jebkad ar viņu ir noticis, tikai ir kaut kādi filtri, kas neļauj tām atmiņām normāli piekļūt.