|
Jul. 2nd, 2010|10:43 pm |
Tā, beidzot Tālivalža sīvākais pretinieks Valdemārs pēc brāļa pieckārt mestā izaicinājuma cimda aizvācās uz savas sievas Sibīrijas šādžu. ne nu gluži sādžu, bet kaut kādu sētu, kur ar pilnu krūti, cerams, varēs kopt savam padzītā karaļa stāvoklim pienācīgu dzīves stilu. gluži kā bēdīgi slavenajā Avatar'ā Tālavijas dabas spēki beidzot pamodās un lielais pulks padzina meli un kādu vēl tur tēvu zemes nodevēju. ko tādu dara Tālivaldis? - viņš ir pārāk taisnprātīgs pret senču zvērestiem, viņam akūts tikai goda jautājums, kas tāpat neliedz valsti novest līdz pilsoņu karam. viņš pats vairs neredz, ka nav nekāda šķirba starp goda jautājumu, kas risināms ar brāli un uzticības zvērestu senču likumiem. tāds pabīstams fatālisms.
joprojām neskaidrs dalījums starp ķeniņu un valdnieku. Lejiņam tas acīm redzot nav viens un tas pats.
esmu 30 lpp attālumā no pirmās grāmatas beigām. tagad mazliet uzdzeru Das Schwarze aliņu. |
|