| Tu man neseko, bet tik un tā tu esi tur, kur es esmu un tu nevari būt tur, kur manis nav. |
Jun. 28th, 2009|12:44 am |
Reiz es ar putām uz lūpām un labu prātu lasīju rindas, kas bija jāskaita kā dzeja. Dzejai bija jāskan kā dzejai, es to nekad nebūtu iedomājies. Un mūzika bija pavadījums uz ģitāras. teksts uz dzejas rindām un pavadījums uz ģitāras. Cilvēki teica, ka skanot sasodīti labi, un ideja bija tā pati: lai labi skanētu, vienam uz otra ir jāskan virsū, bet katram savā atšķirīgā skanējumā. Kā sākumos, kā simpozijos, vai kā dzeja un sītaras spēle Dāvida dziesmās.
Un tad citā reizē viņš teica, ka K.. ir mana K.. Es viņu pazīstu jau 4 gadus, divreiz ilgāk nekā tu viņu. Un, ka tā K..., ko viņš sākumā ir iepazinis, nav tā pati K.., kas ir šodien. Toreiz, pirmajā reizē, viņa esot ieradusies baltās biksēs un bez maz botās, arī baltās. Viņš pats toreiz bijis daudz alternatīvāks, pirmās trīs reizes nav jutis neko, viņa runājusi par The White Stripes, bet tad, nepaskaidrojot kā un kāpēc, sācies ilgu pasēdēšanas un iedzeršanas maratons.
Un vēl - šis ir skaists laiks. Arī to viņš man teica. Kā tu vari braukt prom, ja, sasodīts, te viss ies gaisā?! reiz man jocīga večina izzīlēja no plaukstas un pateica, ka es ar brāli aizsāksim kaut ko jaunu. es tā gribu būt šeit, kad tas viss notiks, tu man tiešām noderētu! uz ko es varēju atbildēt tikai ar mierinošu domu, ka es atgriezīšos. Mēs aizsāksim kaut ko jaunu. Mēs esam tāds spēks! mēs esam tāds spēks! - viņš to atkārtoja vairākas reizes.
Neesmu sastapis patiesāku un vienkāršaku cilvēku par viņu. Laikam jābūt ļoti pacietīgam un mīlošam, lai varētu sagaidīt skaistā laika beigas... |
|