| |
[Feb. 9th, 2012|11:16 am] |
šī rīta sajūtas tādas viegli halucinogēnas. vispirms es pa galvu pa kaklu iztriecu savu ķermeni no siltās migas un kā jau tādās reizēs, kad man nav ļauts attapties, attapos tikai tramvaja pieturā, jo bija jāpiespiež savi maņu orgāni saprast, vai mans tramvajs nāk tikos un ne vēlāk un tad atdūros pret mazliet nevīžigi uzlīmētu, bet visādi akurāti noformētu samizdata lapelīti "NEMAKSĀ". Pirmajā piegājienā viegli pārskrēju ar acīm un neievēroju neko neikdienišķu, pēcāk attapos, ka kkas nav kārtībā - jo runa ir par kapitālismu, Baltezera villām un manu kabatas naudu. No pirmā skatiena likās tīri feina šāda veida pilsoniskā nepakļausānās forma, bet tad atkal aizdomājos, ka pavisam kārtīgam pilsonim drīzāk klātos apjozt savu dzelzs minamo rīku, nekā apcerēt domu, cik veikli viņš apgājis valsts kontrolierus. Man nekādā gadienā nav pretdabiska valsts uzmešana, tikai ar piebildīti, ka tādā gadienā necieš mana garīgā un fiziskā veselība. Ja arī valsts likumdošanas nepilnības vai nabaga Latgaliešu trūkumcietēji nav mana problēma, to nevajag pataisīt par manu problēmu, braucot par zaķi vai pērkot kontrabandu. Kāds teiks, ka gribās taču dzīvot kā agrāk, kurīt pa vecam, braukt tāpat kā sentēvu laikos, bet manuprāt, tā ir sevis mānīšana...kailie statistiskie dati varbūt būs tādi paši, bet kā būs ar dzīves kvalitāti? tā kā es uzskatu, ka es vairāk mīlu sevi, nekā ieradumu, ārēji pamudinājumi man vēl vairāk rosina pievērsties sev pašam (īsāk sakot ne jau aiz mīlestības pret valsti, bet sevis dēl es nejauši topu par paraugpilsoni). Kvantitatīvi mērāmu kvalitāti mīl tie, kas vairāk mīl veco (vai arī tie, kas var to atļauties) un sentimentāli gausties. |
|
|