| |
[Jan. 17th, 2011|02:19 am] |
vispār mani nomoka nebeidzama sava laika beigu izjūta. šī mirkļa apdraudētības izjūta sevišķi piemeklēja Ziemassvētku vakarā apmeklējot baznīcu, kur viss bija tik nomierinoši saudzīgs, svētīgs un apcerīgs, pat garlaicīgs..neiesvaidītajiem šī noteikti bija izaicinājuma vieta..svētā, apgarotā miera vietā sirdī manī ielija Ziemasssvētku nemiers, bet es godam izturēju pusotru stundu, bez pīppauzēm, bez godīgām sirds lūgsnām (vispār nesaprotu, kā es pēdējā gada laikā esmu dieviņa priekšā atpircies no grēku darbiem)..it kā jau sirdsšķīstā brīnuma gaidās, bet patiesībā ar nepacietību gaidōt nākamo piecu minūšu aizritēšanu...nu jā, un šajā miera citadelē, jūs taču saprotat, patvērumu rod maizes un sāls lūdzēji un sirds škīsti radījumi, kāds es noteikti neesmu, un viņiem bija par ko pabalstīt vienam otra smago plecu un no kā novēlēt blakus stāvētājiem neviltotā līksmē svētku palsudinājumu vai arī komerciālo "Priecīgus Z.-svētkus!" vienu atziņu gan no viņu līksmās vārīšanās es aizguvu - šeit ir patiesa miera osta, un ja es vēlētu Latvijai ilgu mūžu un izdevušos politiķus, tad viņiem būtu jānāk no šīs bērnības un jaunības skolas. Par vienu gan es nevaru būt drošs, vai bērni pēcāk mani aiz dziļas cilvēkmīlestības neiegrūstu dzīļu purvā.
..un kad es iznācu no šīs baznīcas, ko es redzēju? ierasto Z.svētku sniedziņu garlaicīgi apsniegam manu kaimiņu ielu, redzēju pirparkūku savā rokā, ko brāļi ticībā man dāvāja un vairāk es neredzēju neko, jo mans prāts bija nodarbināts ar atgriešanos pie dāvanu gatavošanas. tad nu tā, no baznīcas it kā izgāju tīrs, bet sirdī dziļi smilkstam jutu totāla loozera sajūtu, jo nafig man cīnīties par grādiem un sirdīm, ja kalpošana tam kungam ir atslēga uz visiem jautājumiem. es to saku pilnā nopietnībā, es jutos lieks, un viena svinīga reize neko manā dzīvē, saprotams, nemainīja, ja no tā brīža es teiksim neapsolījos mainīties. protams, ka es to nedarīju.
nemiers mani turpina plosīt kā tajā pēdīgajā Ziemessvētku brīnuma vakarā. nevienu solījumu uz saviem pleciem neesmu sev uzkrāvis, nevienu neesmu piekāvis, nevienu es netaisos barot par velti..viss. |
|
|