| dzīvot vairāk |
[Feb. 15th, 2010|11:44 pm] |
vakar man bija krietns pamats padomāt par izjūtu autentiskumu un saprast, ka viss jau kaut kur agrāk ir redzēts vai pieredzēts. trūkst tā pirmreizīguma kā viena no dzīves jēgas pamatiem ...viss ir tā kā labos uzvedumos ar atšķirīgām butaforijām un es attiecīgi pēc noskaņojuma - vai nu labs, vai slikts scenogrāfs. kā pieredzes bagāts inscenētājs izdaros ar šo vienīgo dzīvi kā kino lentu - piegriežu to kadriņu, noslāpēju tonalitāti, iemūžinu stopkadriņu un māksla gatava! cik grūti gan klājas sava aroda profesionāļiem, kad dzīve piespēlē situācijas, kad bez sava aroda prasmes kā bez rokām, vai varbūt kā zaudējuši valodu jēlas izejvielas priekšā. dzīve kā teātris nav goda lieta, prātā nemitīgi uznirst flashback'i un es pat zinu, ko attiecīgā dzīves epizodē atbildēt, kā rīkoties. mazliet sāk šķist, ka es spēlēju sevi, esmu iestudēts no gabaliņiem, pa kumosiņam no šīs garšas, pa iedvesmas lēcienam no tās skaņu gammas. pats vairs netieku skaidrs, vai tā visa cienīgs ir mans prāts. dzīves citēšanā tāpat arī ietilpst gada skaitļu apgūšana, automašīnu numuru ciparu skaitīšana, latīņu teicienu, dzejas rindu, mīļako skaita atminēšanās utt. ļoti ļoti daudz statistikas un ļoti daudz falšas dzīves. un tas jau neesmu es,tā jau ir pati lielā, varenā, izsmalcinātā dzīves dziņa. dzīvot iespējami daudz, nevis labi. tieši tā kā pēc Kamī kunga domām pienākas dzīvot absurda cilvēkam. |
|
|