| |
[Nov. 16th, 2009|01:53 am] |
Ceļš no Dumpīgā cilvēka vienmēr ved pie Nīčes vārdiem:" Dievs ir miris". Bet par to vēlāk. Vispirms ir jānobriest domai, ka kopš Kaina Dievs cilvēkiem ir bijis lieks. Ko mēs no tā secinām? - nebijs kristietības, nebūtu nekādu bēdu. Tas tā vulgāri, bet tā sanāk, ka vienu dienu Dievs nāca un noskauda visus pārējos dieviņus, kas pieļāva, ka cilvēka spēju robežās ir burtiski līdz debesīm kāpjošas karjeras iespējas. Bet ja viņš tā - noskauda - "nekas cilvēcīgs man nav svešs" garā, tad kādas gara maizes, lai pienes viņa tēls un līdzība?! Te ir runa par atgriezenisku procesu, kurā vārdi "tev nebūs.." iesēj cilvēkā apziņu par to, kāda potenciāla grēkāža loma viņam ir ierādīta zem šīs saules. Līdz ar to neatgriezeniski var tikt apstrīdēti jebkuri Bībelē aprakstītie Dieva labie Ēdenes nodomi, proti, ka cilvēks sākumā bija bez grēka. Protams, ka nebija bez grēka, sacelšanās bija tikpat aktuāla kā paralizējošais paradīzes gaiss un čūska, tikai tāda hronoloģiski novēlojusies metafora cilvēkā mītošam nemiera garam, kas gribēja sacīt: "es negribēju kā sliktāk mums abiem, bet diemžēl Tu pats uzprasījies, jo neticēji man kā savam labas gribas darbam jau sākumā." Tieši tāpēc es pieļauju domu, ka šī nav labākā no pasaulēm, kurā mēs dzīvojam, jo cilvēkam ir dota atziņa par viņa nepilnīgumu. Mirušajiem nav jākliedz no kapa malas uz debesīm, lai parasts mirstīgais aizdomātos vaicāt: kā var apstrīdēt mūsu vēlmi pēc nevainīgas bērna prāta saglabāšanas mūža garumā? Vai tad nav tā, ka liels cilvēks ilgojas pēc zilām debesīm un zaļas zāles, un mūža nogalē nebeidzami ilgojas atgreizties tajā mātišķajā pirmsākumā, kur nebija sāpju. Galu galā, ar ko svešādu mēs tiekam kārdināti, kad mums saka, lai kļūstam kā bērni?!
(lai es galīgi nenokaitinātu kādu vārdā nenosaucamo, kurš varētu rūpēties par manu nakts mieru, nobeigumā teikšu samierinošus vārdus: " Deo volo!", Dievs tā grib)
(all rights reserved :) ) |
|
|