| Science of sleep |
[Sep. 23rd, 2009|12:03 am] |
ja arī gaisma šodien izlemtu nenorietēt vai neuzziedēt, es nepārdomātu, un joprojām paliktu pie pārliecības, ka esmu iestrēdzis kādā laika kapsulā, pie pilnas skābekļa padeves, mākslīgā apgaismojuma, brīnišķi zaļiziliem Zemes ainavu uzņemumu plakātiem, kas uzņemti no kosmosa. bet bez modinātāja zvana, bez lodziņa, no kura pastieptos gara roka ar dienas devu, kāda nu pienākas laika kapsulā ieslodzītajiem, jo tas viss varētu izjaukt kādu smalki apcerētu rēķinu rēbusu iespējams izrēķināties ar mani, iespējams likt aizsapņoties līdz tādiem horizontiem (visā nopietnībā aizdomāties kā tas iespējams tikai lidojuma laikā), kur varētu draudēt prāta pazaudēšana par labu nerealitātei, kas būtu nevis letarģiskais miegs, bet letarģiskais sapnis. Sapnis, kas atver durvis uz Stiksas upes grīvu... ir taču sapņi, kas izmet no amerikāņu kalniņu kabīnes un mēs zinam, ka tas nenozīmē ielidot kaut kur un kaut kā brēcošā pūlī, bet pavisam fiziski izkrist no potenciāli bīstamas lomas.
manā laika izjūtā tiešām nav nekāda zinātniskuma, jo viss notiek it kā paslepus, aiz muguras, zinot, bet nesakot, varbūt arī lauzot galvu par aprēķinu precizitāti - pēc cik dienām viņš sāks rāpot pa sienām, jo sajauks griestus ar grīdu tāpat kā rīta stundas ar vakara guļamajām stundām. Es šaubos.
Science of sleep (vai arī: Science of dreams) ir ļoti interesants topiks. |
|
|