| Mēs esam garlaicīgi, mēs esam garlaikoti, mēs garlaikojamies, mēs garlaikojam. |
[Aug. 10th, 2009|12:37 pm] |
Nu par ko gan citu lai es domātu darbā, ja ne par garlaicību! Cik man garlaicīgi un kā es vispār varu būt tik aprobežots, lai garlaikotos ne aiz darba trūkuma, bet tikai aiz garlaicības. Tāda laikam ir tās garlaicības daba - tu garlaikojies un nezini, kāpēc. garlaicība vienkārši nepastāv, tas ir tāds gara stāvoklis. Garlaikoties var aristokrātiski, bet var arī plebejiski. iespējams, ka mūsu gara stāvokli sabiedrībā nosaka nevis degsme vai alkas, bet tas, kā mēs garlaikojamies (cik gari laiskojamies). protams, ar piebildi, ja garlaikošanos uzskata par kaut ko radošu.
"Alle Menschen sind also langweilig. das Wort selbst weist auf die Moeglichkeit einer Einteilung hin. Das Wort langweilig kann ebensowohl einen Menschen bezeichnen, der andere, wie einen, der selbst langweilt. Diejenigen, die andere langweilen, sind Plebs, der Haufe, der unendliche Menschenkluengel im allgemeinen; die sich selbst langweilen, sind die Auserwaehlten, der Adel; und so sonderbar ist es: diejenigen, die sich nicht selbst langweilen, langweilen gewoehnlich die andern, diejenigen dagegen, die sich selbst langweilen, unterhalten die andern. Die sich nicht langweilen, sind im allgemeinen jene, die irgendwie viel zu tun haben in der Welt, diese aber sind eben darum die Allerlangweiligsten, die Unausstehlicshten."
S.Kierkegaard "Entweder - Oder" |
|
|
| darba diena |
[Aug. 10th, 2009|02:44 pm] |
Manai nodaļas vadītajai šodien pilna sirds. Pārradusies no atvaļinājuma, uzreiz aicināja mani iedzert kafiju un papļāpāt pa žizņ. Kā vispār iet, ko labu dari utt.
Darbam neatliek laika, jau atkal pēc stundas darba mani aicina pie kafijas krūzītes un cigaretēm un reizē nobaudīt kūciņas, ko iegādājusies pusdienu pārtraukumā. jau atkal sirds uz palātes un kūst pāri malām. Dzīves kvalitāte kritusies, pagatavotām pusdienu zivīm spīd cauri, cena arī ne tā pati. Un tad es iecepos par savu šis dienas hītu, par to, cik švaka kvalitāte bijusi pēdējās Sestdienas artikelim par Vudstoku 69'. Redz, es vakar Welt.online izlasīju tieši šai gadadienai veltītu rakstiņu un ko zinies?! - tie vācu švaļi komentāros no zemes noslaucīja raksta autoru, jo kurš gan nezina, ka Vudstoka 69'ir mīts un ka patiesībā 69. gads ne tuvu nestāv klāt 68! Protams, ka vācu autors bija papūlējies salikt neskaitāmas atsauces uz tā laika dzīves aktualitātēm - Vjetnamas karu, Mēnesbraukšanu, Bītliem, bet tas tik un tā nebija kas brand new. Tāpēc man uzreiz prasījās uzdot retorisku jautājumu, bet kas - mums tas ir pieņemami, ka Sestdienas rakstā nointervē vecu kraķi, kas pat neatcerās kā nokļuvis mājās, un turpina pat ne atražot, bet pieminēt ar labu (kā to dara ar mirušajiem)to, kas vairs nav patiesība. Mums svarīgāk parādīt letiņiem, ka mēs esam lieli (kā teica VVF), ka visur letiņi ir pielikuši savu pirkstu (kaut vai mirkstot dubļos un neko neatceroties?)? Nu nadojelo tā pašcenzūra un populārās kultūras patērētāju un radītāju līmenis. Tagad tiešām lasīšu tikai RL!
Mēs vēl ilgi un dikti vārījāmies par Ulmanīti (par viņu nekad nekas nav skaidrs) un par žīdiņiem (par viņiem arī nekad nekas nav skaidrs), kas iesūtīti kara laikā "mestje naroda", lai plivinātus sarkanus karodziņus iebraukošajiem tankistiem no brālīgās kaimiņrepublikas.
Un tagad pēc šīm kopīgi pārciestajām darba dienas mokām nodalas vadītāja ieskrien kā vējš un saka, ka varu doties mājās. |
|
|