| ... |
[Jul. 30th, 2009|04:04 pm] |
Nē, es laikam viņu nepārdzīvošu un nepanesīšu. Šorīt redzēju viņu sapnī kā vecu vecu večiņu, kura pastiepusi rociņu pēc želastības dāvaniņām. Viņa darīja šo darbiņu ar smaidu uz lūpām, un teica, ka mums nekā netrūks, viss būs.
Es zinu, ka tad, kad pie viņas ieradīšos, galds atkal būs stāvgrūdām pārpildīts, bet saldo mēs iesim malkot uz viesistabu. Un es tur sēdēšu kā Pilāts nolēmēts pie dīvāna atzveltnes, semiramīdas dārzu ainavas apžīlbināts, un tējiņa un kūciņa un vēl, ņem taču vēl, tu tāds tieviņš...tas viss kritīs uz manām krūtīm un mani ievainos kā satrakota jūdu bara neapvaldītas dusmas.
Neviens ne par ko neatbildēs, pirmais akmens kritīs no DDR(iespējams), otrais no ZZR , bet trīsdesmit ceturtais vispār nokritīs no Mēness.
Uz mūsu glīšās parketa grīdas nebūs nevienas akmeņu lauskas piezīmes. Retināts gaiss aizsvīdis no mūžam neizkliegtā "Ak".
ja es vēl justos apdalīts fiziskā plāksnē, tad varētu runāt par līdzīgu situāciju kā "Nabaga ļaudīs", kuras pamatdoma bija tā, ka nabags nabagu no zaņķa neizvilks. Nogrims abi divi. |
|
|