| While you were sleeping, weeping and dreaming |
[Jun. 24th, 2009|05:33 pm] |
sēdēju jūras krastā līdz 9 un mētājos kaut kur pa vidu starp divām krastmalas pusēm un Dostojesvka rindiņām. Viņš runā pārāk personīgi, es neko nejūtu un pat nespēju padomāt, jo tas viss jau kaut kur ir... Pēdējais alus tā arī palika neizdzerts. Tagad stāv ledusskapī.
kaut kur ap pusnakti es jutu, ka būšu pēdējais, kas aizies gulēt. Tāpēc es mētājos. Ja šāda varas izjūta mani pārņemtu tranšejā pie ložmetējiem, tad pēc manas gribas gaiss nebūtu caurspīdīgs, bet sacaurumots un es kā Dievs varētu radīt kaut ko vienā dienā. Ja es gribētu, es pat varētu sev noteikt nāves dienu. Es noteikti nerunāju par pašiedvesmu vai harizmu. |
|
|
| Es labāk domāju un daru ko citu. |
[Jun. 24th, 2009|08:57 pm] |
Dostojevskis ir vienīgais, kuru es nevaru palasīt un arī vienīgais, pie kura es vienmēr atgriežos.
Bez Dostojevska "Piezīmēm no Mirušo nama" uz virtuves galda stāv Tolstoja "Augšāmcelšanās", Bībele, Ilustrētās vēstures pēdējais numurs un Rīgas laika pēdējais numurs. Šovakar cītīgi lasīšu, kamēr no vaigiem nozudīs divu dienu dzeršanas, paģiru un noguruma nodevīgais sasārtums.
P.S. Ogres "Mājas" siers kopā ar Tessinger Senfsauce Feige kopā garšo vienkārši karaliski (riebjas jau man šitā nodrāztā daiļrunība, bet šoreiz labāk nepateikt). Karaliskums ir tik nomierinošs. Ak jē, padomājiet tikai, kas es par smalku baudītāju - nemāku ne taisīt ēdienus, ne lasīt grāmatas, bet uzvedos kā francūzelis. Ja es šitā turpināšu man nespīd redzēt jūru vai kādreiz vārtīties savas mājas mauriņā (jau atkal ļoti smalki, jo atsauce uz kādu Dostojevska darbiņu). |
|
|