| ... |
[Jun. 22nd, 2009|12:06 am] |
|
Es jūtu, ka manī dzimst zemiski spēki. es tagad nespēju noskatīties uz nolēmēto enģeli Himmel ueber Berlin plakātā. Viņa vaibstos ir pārāk daudz sašlukuma, pārāk daudz nenosacītības un irracionalitātes, pusvārdu, piezīmju, atsauču... ļoti nogurdinoši. Šitas manierisms un pirkstos kūstošā konfekte gotiņa "Kad zāle bija zaļāka..." Atkal es sastopos ar trīs punktiem. Jā, tagad punktu ir par daudz. Viņu pēkšņi saradies tik daudz, lai vairs nevarētu ne domāt, ne just. Lai nebūtu ne par ko jāatbild. Cik laimīgi cilvēki dzīvoja kaut vai 17 gs., kad punkti un vispār pieturzīmes bija daudz bremzētākas un kad svītriņas virs vārdiem izteica to, ko mēs cenšamies apslēpt no citu skatieniem citējot kādas noslēpumainas rindiņas vai iztiekot ar divdomīgajiem punktiņiem. Es esmu noguris no punktiem. Lūdzu, man tiešas atsauces (kā pie vāciešiem pierasts), lūdzu man Patiesību - sakiet patiesību. Sakiet, lūdzu, kas ir Patiesība? Tā ir jūsu, mana, kaimiņu Jura un sētas suņa patiesība? Kāpēc prasīt no manis patiesību un kāpēc vispār man ir jābūt patiesam? Lai jūs uzzinātu, kur pēc manām domām ziemo konfekšu papīrīši, lai es varētu cerēt uz jūsu Patiesību, lai atklātos - "kaut kas brīnumains?!" - cik mums daudz kopīga un galu galā, lai saprastu, ka patiesība par gara radiniekiem ir rakstīta tikai zvaigsnēs? |
|
|