| Sveiciens Sniedzei Sofijai! |
Jun. 15th, 2009|10:28 pm |
|
Po mojemu šodien vārda dienas svin Žermēnas. Viņām tad nu liels sveiciens no manis un buča uz vaiga. Man nebūtu nekas pret viņām piesolīt kaut ko vairāk, ja tikai viņas pēc manas iedomas augļiem nebūtu apveltītas ar apzinīgu stāju, melniem čirkainiem matiem un mākslinieciskiem piecirtieniem, kam "kaut kas vairāk" izlēcieni varētu likties kā pārāk familiārs zaļknābja uzistiens pa plecu vai celi. he, redz, kā es uzsitu?! Es neko neuzsitu, es tikai atcerējos, ka reiz bija tāda Žērmēna, tajā sadomātajā konformistu pasaulītē, kur man nezin kāpēc bija jābūt Etjēnam un nez kāpēc man bija jālūko, kā Milē glezno kūlīšu savācējas. Etjēns, kas skan gandrīz vai kā Kretjēns jeb zemnieks un Žermēna, drošāk par drošu kāda no kalendāra meitenēm Katoļu svēto ikdienā. Katoļu svētā un parasts zemnieks. Sirpis un āmurs, sievišķais un vīrisķais. Viņu pielūdz, kad vajag un nevajag - sirmas mūķenes no dienas dienā, no mugursāpēm nepagurdamas, neatraudamās, noraudājušās, dāvājušas dzīvības avotu Dievam un Žermēnas, kad viņām ciemā kūkas nes un ja viņām prāts uz svētumu steidz. Etjēns kļuva par svēto tikai tāpēc, ka arī zemniekiem pašiem sagribējās savu svēto. Tā nu Etjēns kļuva par zemnieku Brēgeli ticības jautājumos. Līdz pat šai lietainai dienai viņam trūkst ticības saviem spēkiem. |
|