| ... |
Aug. 8th, 2009|01:29 am |
pēc tam, kad manas slāpes bija pietiekami veldzējušas pēdējo ciemiņu pavadīšana, nekas cits neatlika kā meklēt apkārtceļus, lai pagarinātu jauko pusiedzēruma nostaļgiju pēc atvēsinātiem skatījumiem uz dzīvi. par laimi man pretī gadījās tikai pavisam neuzkrītoši vakarētāji: kāda kundze ar aizkuru, kuram klāt bija pieķeksēts kaut kāds sarežģīts bļembuks un garām braucoši krievu strādnieki, kuri man par pārsteigumu jau iepriekš paredzēta rezignācijā vaicāja pēc cigaretes. Man saprotamā kārtā nebija ko dot, jo paciņas atlikums bija skaidri aprēķināts. Matemātiski ierēķināta vienība citādāk rīta kafija bez cigaretes un ilgu mākta skatiena uz Rīgas panorāmu būtu tikai piedeva skaidrajai apjausmai par dzīves nežēlību.
Atpakaļceļā es jau biju paspējies krietni aizdomāties par to, kas man šovakar sakāms: "reiz klabā man bija kāds ieraksts, ko nesen izdzēsu, jo tur bija citēts Vācietis jau nu ļoti paštaisnā formā. tagad liekas, būtu lieki peiminēt šo formu, jo atceros no šī dzejoļa vienu rindiņu: "manī kaut kas ir pārakmeņojies". Līdz ar to es turpināšu šo vakaru ar Trāklu."
Bet par tiem atvēsinātajeim skatījumiem es runāju diezgan burtiskā nozīmē, jo šovakar bija tieši laikā atvēsināt savu skatījumu. briizes stirpums bija tik peimērots, lai es atsēstos pie dzīvokļa ēkas ārdurvīm un jau kuro reizi turpinātu klausīties uz atkārtošanās modu nolikto muzičku. Pie reizes es atcerētos sirmo pirmā stāva pāri un viņu ikdienas pastaigā izvedamo paklibo vilku jaukteni. Viņeim varen piestāvēja piesēdēt šīs aukstās flīžu kāpnes. sunītis allaž bija peisiets tik īsā pavadā, lai man paejot garām, viņš paspētu apošnāt manu kāju stilbiņus. Sunītis, šķiet, bija jau zināmos gados un kopā sadzīvojot savu dzīvnieka pasaulīti ar šiem senilajiem gaļas gabaliem, no viņa vilka balss pāri palicis bija tikai instinkts ošņāt. Man nekad nebija bail no viņa ošņāšanās. Viņš ošņājās tik pazemīgi. Pārdaugavas gaiss un tad vēl dažas veiglakāk vai mazāk atšķiramas personības šķautnes, protams, tās, kuras sveicina pats saimnieku pāris. Viss, ko viņa suņa oža izšķīra. Vecumdienās drīkst atļauties nodarboties ar gaisa atminēšanu. |
|